Par lopkopi nepiedzimst un augstās skolās pilnībā to apgūt nevar, šajā nozarē ir jāmācās un jāpilnveidojas nepārtraukti. Par to ir pārliecināts VASILIJS PRAVDIVECS, SIA “Agro-Kaķenieki” lielākais līdzīpašnieks, kuram Annenieku novada Kaķeniekos pieder apkārtnē lielākā slaucamo govju ferma ar kopumā 500 govīm, no kurām slaucamas ir 400. Dobeles novada “Agro-Kaķenieki” lielākais lepnums ir karuseļtipa slaukšanas zāle, kur vienā reizē var izslaukt 32, bet stundā – 130 govis.
SKATĪTIES NĀKOTNĒ UN NEAPSTĀTIES
Raksts publicēts 2012.gada martā žurnālā ”Piena Ziņas"
Vai Vasilijs Pravdivecs vienmēr bijis mācīts lopkopis un piena nozares eksperts? Atbilde ir – nē. Padomju laikā bijis celtnieks, taču, mainoties valsts iekārtai, pārņēmis kādreizējo Kaķenieku govju kompleksu un nu jau vienpadsmit gadus krāj pieredzi un izpratni par to, kā visveiksmīgāk attīstīt šo biznesu. “Sākumā tā tiešām vairāk bija mīlestība uz lopiņiem. Taču vēlāk sākām saprast, ka tas ir reāls bizness. Govij jādod viss, kas tai nepieciešams, un arī atpakaļ jādabū viss, ko tā spēj dot,” uzsver V. Pravdivecs. “Gandrīz kauns teikt, bet iesākumā no vienas govs slaucām pusotru tonnu piena gadā. Cilvēki pat citos novados, ar mums satiekoties un uzzinot, ka esam no Kaķeniekiem, smīkņājot teica – ā, jūs no tās govju Būhenvaldes.
Bija gadījums, kad pavasarī, izlaižot govis ganībās, pa ceļam nokrita ap 20 lopu. Taču pa druskai vien esam tikuši galā ar visām tālaika grūtībām,” norāda saimnieks. Pēc paju sabiedrības likvidācijas arī strādniekiem bijis grūti saprast, kas un kā notiek. “Tolaik cilvēki bija pieraduši, ka viss apkārtnē pieder ikvienam, katram un nevienam, tādēļ ņemt var visu, kas patīk un var noderēt mājās,” atceras V. Pravdivecs. “Toreiz pieņēmām lēmumu atlaist visus darbiniekus un meklēt jaunus. Pēc reorganizācijas palika 15% vietējo strādnieku, pārējie ir no dažādām Latvijas vietām. Visiem esam nodrošinājuši dienesta dzīvokļus. Pašlaik kompleksā strādā 12 cilvēki. Ja citi uzņēmēji norāda, ka problēmas sagādā alkohola lietošana, mums tā nav. Kadru mainība ir ļoti niecīga – 90% ir pastāvīgie darbinieki.”
Sarunai pievienojas lopkopības nodaļas vadītāja Iveta Dravniece: “Sākotnēji darbinieku mainība bija ļoti liela. No vecajiem darbiniekiem palikušas tikai divas slaucējas. Viena strādā ar ārstējamiem lopiem, bet otra – ar teļiem. Tagad pie mums strādā cilvēki pat no Cēsīm, Valmieras. Protams, uzreiz ir grūti prast visu to, kas šeit jāmāk. Tādēļ divas nedēļas laidām šos cilvēkus līdzi strādniekam, kas darbojās ar slaucamo karuseli. Tā darbiniekam ir vieglāk saprast, kas tas ir un vai viņš ir gatavs to darīt, pieņemot mūsu noteikumus. Protams, pirmās dienas pasekojam, kā jaunajam darbiniekam veicas, tad ļaujam strādāt patstāvīgi.” Turklāt SIA “Agro-Kaķenieki” darbiniekus nešķiro – ja vajag, traktorists var paveikt slaucēja darbu, bet kūts strādnieks izbraukt ar traktoru.
Izaugsmei – viendabīgs ganāmpulks
Sākumā ganāmpulkā bijušas vien Latvijas brūnās šķirnes govis. Kad pēc pusotra gada sasniegts izslaukums četri tūkstoši, saimnieki sapratuši, ka vairāk iegūt neizdosies un arī ģenētika to neatļaus. “Pašlaik mums pārsvarā ir Holšteinas melnraibās un Zviedru sarkanraibās šķirnes govis. Ir vēl palicis neliels skaits Latvijas brūno, taču mēs ejam uz to, lai ganāmpulks pilnībā sastāvētu no holšteinietēm,” stāsta V. Pravdivecs. Savukārt lopkopības speciāliste Dravniece piebilst: “Plānojam, ka visi lopi būs no krustojumiem – jau pašlaik visas govis sēklojam tikai ar melnraibo buļļu spermu.” Latvijas brūnā šādā lielā saimniecībā tiešām vairs neesot izdevīga, jo apgrūtinot darbu. Iveta Dravniece: “Ganāmpulkam jābūt viendabīgam, pretējā gadījumā nevar noregulēt, piemēram, guļvietas. Ņemot vērā, ka guļvieta govīm jātaisa pēc lielākās govs, Latvijas brūnā kļūst daudz netīrāka nekā holšteiniete, jo tai nepieciešams mazāk vietas.”
Vasilijs Pravdivecs: “Tīri ģenētiski izslaukuma ziņā Latvijas brūnā vairāk par sešiem tūkstošiem kilogramu piena gadā nevar dot, lai gan, protams, ir arī izņēmumi, kad Latvijas brūnā dod astoņu tūkstošu kilogramu izslaukumu. Mūsu ganāmpulka vidējais izslaukums pērn bija septiņi tūkstoši kilogramu, bet šogad jau vairāk nekā astoņi. Turklāt Latvijas brūnās lielākā problēma ir tā, ka pēc ilgstošas slaukšanas tai tesmenis izstiepjas, velkas pa zemi un ir apgrūtināta slaukšanas aparāta uzlikšana.” Saimniecībā tuvākais mērķis ir panākt izslaukumu 10 tūkstoši kilogramu no govs gadā. “Pašlaik izslaukums ir 8,2, bet ceru, ka šo gadu izdosies pabeigt ar deviņiem tūkstošiem kilogramu no govs,” saka Vasilijs Pravdivecs. “Ņemot vērā barības bāzi, mums nav problēmu šo rādītāju sasniegt, galvenais ir uzlabot ganāmpulka ģenētiku.”
Barības bāzei saimniecībā izmanto kukurūzas skābbarību, lucernu. “Katrai govju grupai ir sava ēdienkarte – lai precīzi varētu izdalīt barības devas, esam iegādājušies pašgājēju barības dalītāju. Pēc īpašas datorprogrammas tas perfekti sagatavo nepieciešamās devas, vadoties no govju skaita katrā grupā, ” palepojas saimnieks. “Pašgājēja operators izvēlas nepieciešamo programmu, kāda paredzēta augstražīgajām govīm, pirmajai, otrajai, trešajai grupai, tad teļiem un mazajiem teļiem, sēklojamām vai grūsnām telēm,” skaidro I. Dravniece. Receptes katrai konkrētai grupai palīdzējuši izveidot Latvijas Lauku konsultāciju centra darbinieki. Visas barībai nepieciešamās izejvielas SIA “Agro-Kaķenieki” nodrošina paši. Vienīgais kas tiek iepirkts, ir sojas rauši, ko pievieno pamatbarībai. Platības ir pietiekamas – ap 2000 ha zemes, bet ar graudu audzēšanu pārdošanai saimniecība neaizraujas, jo zeme tomēr neatrodas auglīgajā Zemgalē – apvidus ir paugurains.
Karuselis pret robotu
Pašlaik SIA “Agro-Kaķenieki” lielākais lepnums ir karuseļtipa slaukšanas zāle, kur vienā reizē var izslaukt 32 govis, bet stundā – 130 govis. Visu procesu uzrauga viens cilvēks. Saimnieks uzsver – šī iekārta atmaksājas, ja tā 20 stundas slauc, bet četras tiek apkopta. Citviet Latvijā izdaudzināti slaukšanas roboti, vaicāts par tiem, Vasilijs kļūst domīgs: “Būtiska ir šo robotu apkalpošana. Ja ir maza saimniecība un viens robots, tad vēl tā. Es no ieceres izmantot robotu atteicos, būdams Amerikā. Tur cilvēks bija uzstādījis pat 30 robotus. Taču, sākoties problēmām ar apkalpošanu, uzreiz uzcēla karuseli. Lai lietotu robotu, jābūt perfektam servisam. Es nevēlos nevienu apvainot, bet jau mūsu karuseļa apkalpošanā vairāk tiek meklēti dažādi sīkumi, nevis veikta vienkārša apkope. Ja ir robots, tad ir vēl sarežģītāk. Ja viens pēkšņi sabojājas, teju vai jābūt uzstādītam otram, jo govis nevar gaidīt, kad sataisīs slaucamo aparātu. Visvairāk problēmu ir tad, kad beidzas garantijas laiks – tiek paaugstinātas pakalpojuma cenas, speciālisti nevar atbraukt, un tā joprojām.”
Ja šogad izdosies pabeigt teļu kūts celtniecību, tad slauktas tiks aptuveni 600 govis, perspektīvā plānojot slaukt jau 800 govis. “Vispār mēs plānojam turēt 900 govis – 800 slauc, bet 100 stāv ciet. Runājot par izslaukumu, domāju, ka deviņas tonnas gadā no govs ir reāls izslaukums, bet, visu sakārtojot, esmu pārliecināts, ka varēsim sasniegt arī desmit tonnas piena no govs gadā,” optimistisks ir V. Pravdivecs. Šogad ekspluatācijā nodotas divas jaunas govju kūtis, bet nākamgad plānota vēl viena, kas paredzēta mazo teļu turēšanai. Mērķis ir izveidot pilna cikla govju kompleksu, kurā būtu arī ērta dzemdību zāle. Teļu kūts jau no mazotnes pieradinātu lopiņu pie brīvās turēšanas, jo saimniecības plānos ir izveidot vairāku etapu govju kompleksu, kur, pavadot noteiktu laiku katrā no tiem, govs pilnībā apgūst nepiesieto turēšanu. Saimnieks izpētījis arī divas govju fermas Viesītes novadā, kurās praktizē nepiesieto turēšanu. Redzētais nostiprinājis pārliecību, ka šis ir pareizais ceļš un iecerētā modernizācija tiešām atmaksāsies.
Jāmācās praksē
Sabiedrība aizvien apbrīno tos, kuri ir gatavi strādāt laukos, turklāt izvēloties smago lopkopības nozari. Vasilijs Pravdivecs ir pārliecināts – lai to darītu, ar vienkāršu patiku pret lopiem vai skolā gūtām zināšanām ir par maz: “Lai šeit strādātu, ir jāmācās visu laiku. Jauniešiem, kas to vēlētos darīt, protams, jāpabeidz atbilstoša arodskola. Taču arī mums ir nepārtraukti jāpilnveidojas, jo ir ļoti liela mainība noteikumos un dažādās prasībās. Piemēram, kad cēlām pirmo kūti, govju guļamvietām paredzējām 1,90 m. Tad šķita – o, tā ir liela vieta! Tagad 2 metri jau ir par maz – govis kļūst lielākas, izslaukums pieaug, izdevumi – arī. Kādreiz mūsu vecā zootehniķe teica – kam jūs govīm to pedikīru (nagu apgriešanu) gribat taisīt? Pašlaik, izrādās, tas jādara jau divas reizes gadā. Varbūt nākamgad vajadzēs jau trīs reizes?” SIA “Agro-Kaķenieki” speciālisti savas zināšanas papildina regulāri, braucot pieredzes apmaiņā uz ārzemēm, piedaloties dažādos semināros. “Kad pērn
Dānijā pirkām ganāmpulka papildinājumu, uzzinājām ko tādu, ko Latvijā neviens neizmantoja, – rapšu salmi barībā,” stāsta I. Dravniece. “Mūsu speciālisti bija zinājuši, ka tāda lieta pastāv, taču nebija ieteikuši. Es izčamdīju šī ļoti labā, daudzās izstādēs pabijušā ganāmpulka barību un ieraudzīju rapša salmus. Saimnieks saka – tie esot ļoti labi, jo neuzsūc mitrumu, attiecīgi labāk spureklītī veicot savu darbu. Tā nu tagad barībā govīm klāt dodam arī rapšu salmus,” atklāj I. Dravniece. Jāpiebilst, ka rapša salmus saimniecībā izmanto arī govju pakaišiem.
Latvijā piena pietiek
Runājot par zemnieku kooperatīvu piena pārstrādes rūpnīcu Jelgavā, Vasilijs Pravdivecs saka: “Visā Eiropā un arī Skandināvijā lielākā piena pārstrādes daļa pieder tieši zemnieku kooperatīviem. Ticiet man, ka ar laiku tas pats notiks arī Latvijā. Kāpēc ir tāda pretestība jaunajai rūpnīcai? Tāpēc, ka esošo pārstrādes uzņēmumu vadība saprot, ka daudzi zemnieki ar laiku pārnāks pie mums. Esmu pārliecināts, ka pēc diviem gadiem mēs domāsim, vai un no kā pieņemt to pienu.
Kas tad ir galvenais? Piens. Mūsu pretinieki saprot, ka viņi savās rūpnīcās var salikt vissmalkāko tehniku, taču – ja nebūs piena, tas būs viņu beigu sākums.” Turklāt piena pārstrādes rūpnīca Jelgavā, atšķirībā no citām, ir stratēģiski pareizā vietā – šeit izejvielu var pievest no visiem Latvijas novadiem. Viņš arī ir pārliecināts, ka tieši piena ražošana un pārstrāde ir Latvijas nākotnes izaugsmes pamatā un valsts var kļūt par tiešām nopietnu spēlētāju arī Eiropas tirgū. “Meži izcirsti, ostas jau sen sadalītas, bet ražošanas mums maz. Domāju, ka tieši tādēļ piensaimniecība Latvijā ir jāattīsta daudz nopietnākā līmenī,” uzsver V. Pravdivecs. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka iesāktajam darbam būs turpinājums arī jaunajā paaudzē. Piemēram, Vasilija dēls, kurš ieguvis divas augstākās izglītības, strādājis uzņēmumā “BMGS”, kas darbojas Rīgas ostā, nu ir atgriezies Kaķeniekos un strādā pie tēva par menedžeri, apgūst praktisko darba pusi.
